Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Studentu pētniecība

07.07.2010

No zādzībām līdz uzvārdu izvēlei un grāmatām uz riteņiem.

Ko studenti dara, studējot antropoloģiju LU?

Bibliotēka kā sociāli nozīmīga vieta, kā kultūras mantojuma uzturētāja un nesēja ir apzināta vērtība, ko mēs parasti iztēlojamies kā statisku ēku, kas sapulcē lasītājus. Bet kas notiek, kad grāmatām parādās riteņi? Bibliobuss kā tilts starp laukiem un pilsētām jeb kultūru centriem, vai šis ceļojošais autobuss saistīts tikai ar lasīt prieku vien? Sevišķi saistoši Ilzes Birznieces pētījumā "Bibliobuss" ir izsekot tam, kā salīdzinoši jaunā ceļojošās bibliotēkas tradīcija ir formējusi to cilvēku dzīves ritmu un paradumus, kuri izmanto šo pakalpojumu.

Skolas laikā meitenes reizēm niekojas, pielaikojot simpātisku puišu uzvārdus. Jau šeit sākas lielais uzvārdu jautājums. Tas kulminējas laulībās: palikt ar tēva uzvārdu vai pārņemt vīra: būt par Elzu Krūmiņu, par Elzu Akmentiņu vai par Elzu Krūmiņu-Akmentiņu? Vidē, kur izvēle uzvārdu nemainīt ir likumīgi pieļaujama un brīva, šķiet, ka uzvārdu jautājums pat saasinās, nevis piešķir gaidīto brīvību. Pastāv daudz apstākļu, kas sievietei jāizvērtē, ja tā šaubās par uzvārda mainīšanas nepieciešamību. Vai tas kaut kā maina identitāti, vai tas aizvaino topošo vīru, vīra radiniekus? Vai šis jautājums vispār ir individuāls? Kādā mērā notiek slēpšanās aiz vārda 'tradīcija'? Šos jautājumus sīki un aizraujoši šķetina Marta Balode pētījumā: "Sieviešu uzvārda izvēle pēc laulībām". Ekonomiskās izmaiņas sabiedrībā, individualitātes kults, profesionālās atpazīstamības nozīmība, feminisma kustības nopelni ir vēsturiski faktori, kas aktualizējuši uzvārda maiņas jautājumu.

Vai zaglis ir un paliek zaglis? Cik elastīgs ir šāds apgalvojums? Vai "lielie zagļi" attaisno "mazos"? Vai zagt pārtiku ir tas pats, kas zagt smaržas? Vai varbūt šokolādes tāfelīte, kas ieslīd kabatā, "neskaitās"? Šīs kategorijas, atļautā - aizliegtā robežas, veidojam mēs, cilvēki, kas šeit dzīvojam. Sandis Voldiņš savā pētījumā "Šī zādzība nav zādzība: konstruēšanas mehānismi pārtikas zādzībās" meklē atbildi uz jautājumu par to, kādas ir pieļautās robežas zagļa definējumā un to kādi stāsti mēģina attaisnot rīcību, kas ir sodāma, likumiski atrunāta? "Nočiepšana" ir arī sociāli arī morāli sarežģīti apejama rīcība, tomēr apvedceliņi tiek nepārtraukti meklēti un arī atrasti, kā liecina pētījums. Šādu uzvedību uztur plašāka sabiedrības sistēma, kurā iesaistīti ne vien paši zadzēji, bet arī veikalu apsargi, likumsargi, aculiecinieki un pārdevēji.